Marks Tulijs Cicerons (106.-43.g.p.m.ē.)
Cicerons bija politisks darbinieks un lielisks rakstnieks, pēdējais ievērojamais Romas republikas ideologs, kas tās iekārtu pamatoja ar grieķu politiskajām teorijām. Līdz mūsdienām saglabājušās 58 runas, virkne retorikas un filozofisko traktātu, 800 vēstules. Dzimis 106.gada 3.janvārī p.m.ē. latīņu pilsētā Arpinā un ir cēlies no jātnieku aprindām. Viņa vecākiem bija sakar galvaspilsētā, viņu draugu lokā bija tolaik pazīstamie oratori Antonija un Krass. Vecāki vēlēdamies dot labu izglītību abiem dēliem - Markam un Kvintam pārcēlās uz dzīvi Romā. Skolā Cicerons apguva grieķu klasisko literatūru. Scevola Paneteja iespaidā sāk interesēties par filozofiju. Cicerons vingrinājās runu sastādīšanā grieķu un latīņu valodā, sacerēja poēmas, tulkoja no grieķu valodas prozā un dzejā.
Ar daiļrunību nenācās nodarboties, jo 80.gadu sākumā iekšējo juku dēļ tiesas nedarbojās, bet advokāta darbību uzsāka 80.gadu beigās. Leils Cicerona panākums bija Seksta Roscija aizstāvēšanas runai, bet pēc drosmīgās uzstāšanās Roscija lietā, kur viņš neaizskarot personīgi pašu diktatoru Sullu, bet kritizējot Sullas režīmu, palikšana Romā kļuva bīstama. Kopā ar brāli Kvinu dodas ilgstošā ceļojumā pa Grieķiju un Mazaziju. Lielu ietekmi uz viņu atstāja Atēnas un Rodosas salā pavadītais laiks.
79.gadā atgriežas Romā un kļūst plaši pazīstams un līdzko sasniedza laikā noteikto vecumu, lai varētu kļūt par valsts amatpersonu, viņu šajos amatos arī ievēlēja.
71.gada beigās sākās prāva pret Verresu, Cicerons uzņemas apsūdzības uzturēšanu, lai gan Cicerons jau pirmās sesijas kārtā pierādīja Verresa vainu, Cicerons publicēja savus materiālus kā piecas runas pret Varresu.
66.gadā Cicerons uzstājas ar savu pirmo politisko runu par pilnvaru piešķiršanu Pompejam, lai pabeigtu karu Mazazijā.
63.gadā kļūst par konsulu, atklāj Katelīna sazvērestību un saņem “tēvijas tēva” nosaukumu. Šajā laikā top poēmas “Par manu konsultu”, “ Par manu laiku”, un četras runas pret Katelīnu.
58.gadā Cicerons dodas trimdā, jo vajā Katelīnas piekritēji (Pompejs, Cezars, Krass). Sākas depresija. Raksta darbus par morāli, ētiku. 55.gadā top lielais dialogs “Orators”, bet 54.gadā sāk rakstīt traktātu “Par valsti”, kurā cildina Romas valsts iekārtu un apskata tās pagrimuma iemeslus. šo traktātu uzdrošinās publicēt tikai 51.gadā.
Cicerons noslēdzās no aktīvās sabiedriskās dzīves un dzīvodams te savās mājās, te pie sava drauga Atika, pievēršas filozofijai. Cicerons sev nosprauda mērķi popularizēt sabiedrībai grieķu filozofiju. Samērā neilgā laikā (33 mēnešos) Cicerons bija pabeidzis lielāko daļu savu filozofisko sacerējumu, to vidu “Hortenzijs” (līdz mūsdienām nav saglabājies, bet senatnē tam bija liels iespaids, ar to sākās traktātu sērija), “Par labā un ļaunā robežām”, “Par dievu dabu”.
Pirmām kārtām Cicerons uzskatīja par pienākumu uzrakstīt traktātu filozofijas aizstāvēšanai, kas bija pretrunā ar romiešu uzskatiem. Traktātā “Hortenzijs” Cicerons aizstāv savu pārliecību un vēlēšanos nodarboties ar filozofisko apcerēšanu, jo Ciceronam bija sevi jāattaisno romiešu acīs. Viņš bija sabiedriski politiskais darbinieks, kurš bija atklājis Katelīna sazvērestību, bet tagad vēlējās nodarboties ar filozofiju.
Traktātā “Par dievu dabu” Cicerons atspēko epikūriešu un stoiķu argumentus par dievu esamību, bet saviem sacerējumiem dod nevis ateistisku, bet gan agnosticisku formulējumu - neskatoties uz to, vai ir dievi vai nav, bet valsts reliģiju nepieciešams aizsargāt.
51.gadā Ciceronu nosūta par prokonsulu uz Kilkija provinci, saņem goda titulu - “imepratoru” par lielajiem panākumiem karā pār kalnu ciltīm.
50.gadā Cicerons atgriežas Itālijā pilsoņu kara priekšvakarā. Dodas uz Grieķiju pie Pompeja, bet 48.gadā sakauj Pompeju un Cicerons dodas atpakaļ uz Itāliju un izlīgst ar Cēzaru. Par vienu no Cicerona draugiem kļūst Bruts, vēlākais Cēzara slepkava. Pēc Cēzara nogalināšanas 44.gadā Ciceronam atkal sākas aktīvs politiskais darbības laiks un sekmīgi cīnās pret Antoniju, kurš sevi uzskata par Cēzara pēcteci. Cīņas literārais piemineklis pret Antoniju ir palikušas “Filipikas”, tajās ir 14 runas.
Oktaviāns izlīga ar Antoniju un noslēdza savienību. 43.gada 7.decembrī Antonija aģenti notvēra Ciceronu un viņu nogalināja, Antonijs pavēlēja nocirsto Cicerona galvu uzstādīt Romas foruma oratoru tribīnē.
Informācijas avoti
Platons “Menons. Dzīres” - Zvaigzne ABC, 1980.gads
A.Vorobjovs “Psiholoģijas vēsture” - Rīga, 1998.gads
Sengrieķu literatūras antoloģija - Rīga, Zvaigzne, 1990.gads
I.Tronskis - Antīkās literatūras vēsture - Latvijas valsts izdevniecība, Rīga, 1954.gads
A.Rubenis - Romas kultūra - “Svētdienas Rīts”, 1993.gads
A.Rubenis - Senās Grieķijas dzīve un kultūra - Rīga, “Zvaigzne”, 1994.gads
Kūle M., Kūlis R. - “Filosofija” - apgāds “Burtnieks”, 1996.
P.J.Anstrats, - “Civilizācijas vēsture” R., “Karogs” - 1995., 153.lpp.
I.Ķēniņš - Seno laiku vēsture II – Zvaigzne ABC, 1994.gads
Metodisks līdzeklis - Seno laiku vēsture 2.daļa – Rīga, 1995.gads
Pasaules vēsture 1. daļa. - Senie laiki – RaKa, latviešu izdevums, 1997.gads