Pakalpojuma uzтзmuma izmaksas (стр. 1 из 4)
Anotācija.
Savā kursa darba es aplūkoju pakalpojuma uzņēmuma izmaksas. Kursa darba sākuma daļā šo tēmu es aplūkoju teorētiski: definēju, kas ir izmaksas; kā izmaksas var grupēt pēc dažādām metodēm, tas ir izmaksu iedalījums atkarīgi no apjoma, perioda izmaksu metode, apgrozāmo līdzekļu metode.
Pēc tam seko praktiskā daļa, kurā es ar praktisko piemēru palīdzību novērtēju izmaksas. Tas ir izmaksu aprēķināšana konkrētā pakalpojumu uzņēmumā, kas nodarbojas ar projektu sastādīšanu ēku būvniecībai un rekonstrukcijai. Tā izmaksu novērtēšana notiek tikai ar vienu no teorētiskā daļā aplūkotām metodēm – ar perioda izmaksu metodi, kā vispiemērotāko dotajiem apstākliem.
.
Аннотация.
В этой курсовой работе я рассмотриваю расходы предприятия, занимающегося услугами. В начале курсовой работы эта тема рассмотрена с теоретической точки зрения: определение расходов, группировка расходов, согласно разным методам, - зависимость от объёма производства, периодический метод, метод оборотных средств.
После следует практическая часть, в которой я на примере конкретного предприятия расчитываю расходы. Это означает расчёт расходов на предприятии, главной задачей которого является проектирование строительства и реконсрукции зданий. Расчёт расходов произведён только одним, наиболее подходящим для данного предприятия, методом – методом периодических издежек.
1.1.Izmaksu noteikšana atkarībā no ražošanas apjoma. 7
1.2. Perioda izmaksu metode. 10
1.3. Apgrozāmo līdzekļu metode. 12
2.Uzņēmuma visparējais apraksts. 15
2.2.1. Administrācijas izdevumi. 16
2.2.2. Strādnieku darba algas. 17
2.3. Pamatlīdzekļu nolietojums. 18
2.4.1. Nomas maksa par telpu. 20
2.4.2. Kancelejas preču izmaksas. 22
2.4.4. Preču realizācijas izdevumi. 23
2.4.6. Maksa par daba resursu izmantošanu un vides piesārņošanu. 24
Minimālais pakalpojuma līmenis. 26
Izmantotās literatūras saraksts. 28
Šajā kursa darba es aprakstīju izmaksas, kuras bija radījušas konkrētā uzņēmumā gada laikā. Uzņēmumam ir nepieciešams noskaidrot kādas ir viņa izmaksas kalendāra laika posmā, lai noskaidrotu nodokļu summu, kuru uzņēmums iemaksās valsts budžetā un uzņēmēja vajadzībām nepieciešamus ekonomiskās radītājus: peļņu, rentabilitāti, darbības efektivitāti un citus.
Kursa darba mērķis ir parādīt izmaksu struktūru konkrētā pakalpojumu uzņēmumā (izmaksas ir sadalītas pēc perioda izmaksu metodes), to summu katrai no grupām un kopīgo rezultātu, nodokļu apjomu un noskaidrot vai ir vērts šim uzņēmumam darboties un attīstīties tālāk.
Kusa darba uzdevums ir izzināt katru izmaksu grupu dotajā uzņēmumā, noskaidrot kāpēc izmaksas ir tieši šādas un kā to var samazināt (un vai ir vērts to samazināt – izmaksu samazināšana var nozīmīgi ietekmēt arī ieņēmumus), noteikt izmaksu summu katrā grupā.
Šajā kursa darbā bija izmantotas sekojošas metodes: uzņēmuma izmaksu noteikšanai – perioda izmaksu metode; nolietojuma aprēķināšanai nodokļu vajadzībām – ģeometriskas regresijas metode; savām vajadzībām – lineāra metode. Dati izmaksu aprēķināšanai bija paņemti no grāmatvedības bilances (piemēram, pamatlīdzekļu nominālvērtība nolietojuma summa aprēķināšanai ir šo pamatlīdzekļu pirkšanas cena), iekārtas parametri – no iekārtas tehniskas pases(nomināljauda).
Šajā kursa darbā ir noteikti ierobežojumi. Tas ir informācijas nepietiekamība, nesaprašanas barjeras un citi šķēršļi, kuru dēļ informācija var būt izkropļota.
Jebkuru produkta ražošanai ir nepieciešams resursu (zemes, darba, kapitāla un uzņēmējdarbības) patēriņš, kuriem ir sava noteikta vērtība. Šo produktu daudzumu, ko uzņēmums ir gatavs piedāvāt tirgū ir atkarīgs no resursu cenas un to izmantošanas efektivitātes šī produkta ražošanai, un no cenas par kādu šis produkts tiks pārdots tirgū.
Ražošanas izmaksas ir naudas formā ir izteiktas visas uzņēmuma izmaksas, kuras veidojas, produktu ražojot un realizējot. Šīs izmaksas ir iespējams novērtēt divējādi – kā grāmatvedības un kā ekonomiskās izmaksas. Tā kā resursi ir ierobežoti, tad katrs lēmums liek atteikties no cita veida ražošanas. Visi maksājumi tiek veikti ar mērķi piesaistīt ražošanas faktorus, novēršot tos no citiem variantiem. Piemēram metāls, kas tiek izmantots lauksaimniecības tehnikas ražošanai nevar vienlaicīgi tikt izmantots sadzīves priekšmetu ražošanai. Tas nozīmē, ka izvēloties lauksaimniecības tehniku mēs vienlaicīgi atsakāmies no noteikta daudzuma sadzīves priekšmetiem.
Ražošanas izmaksas rodas ne vien uzņēmuma tiešajā darbībā, bet ir vajadzīgas arī lai uzturētu uzņēmumu patstāvīgā darba gatavībā. Visas izmaksas var apvienot, pēc vajadzības, lielākās vai sīkākās grupās, bet tās kopā veido kopējās izmaksas, kas attiecas uz visu ražošanas darbu.
Katram uzņēmumam ir jānovērtē savas izmaksas. Tas lielums ietekme nodokļu un peļņas aprēķināšanai, kas savukārt ietekmē uzņēmuma tālāko darbību: rezerves, dividendes un nesadalītas peļņas lielumu. Uzņēmējdarbībā ir svarīgi noteikt izmaksas kalendāra laika periodā, lai novērtētu, kādas izmaksas ir izveidojusies, tā skaitā pa to veidiem un rašanas vietām.
Izmaksas var sagrupēt pēc sekojošām metodēm:
1) Izmaksu veidu noteikšana atkarībā no ražošanas apjoma;
2) Perioda izmaksu metodes;
3) Apgrozījuma izmaksu metodes.
1.1.Izmaksu noteikšana atkarībā no ražošanas apjoma.
Pēc šādas metodes izmaksas iedala divās grupās:
- Mainīgas izmaksas;
- Pastāvīgas izmaksas;
1.1.1. Mainīgas izmaksas.
Mainīgās izmaksas ir tās, kas mainās, mainoties ražošanas apjomam. Izmaksu nesējs (jeb kalkulācijas objekts) ir noteikta produkta vai pakalpojuma vienība, kam nosaka pašizmaksu. Atkarībā no uzņēmējdarbības veida izmaksu nesējs var būt produktu grupa, pasūtījums, operācija, process un tā tālāk.
Mainīgās izmaksas sīkāk var iedalīt darbaspēka izmaksās, izejvielu un materiālu izmaksās. Mainīgās izmaksas ir:
- izdevumi izejvielu, materiālu, energoresursu u.c. preču iegādei, kas saistīts ar ražošanas procesu;
- strādnieku darba algas;
- sociālie maksājumi;
- preču realizācijas izdevumi;
- citi tieši ar saimniecisko darbību saistītie izdevumi.
Atkarībā no tā cik strauji izmainās mainīgas izmaksas, tos var iedalīt proporcionālās, progresīvās un regresīvās. Shematiski tas ir attēlotas
grafikā 1.
Grafiks 1. Mainīgo izmaksu proporcionalitāte.
1.1.2. Pastāvīgas izmaksas.
Patstāvīgās izmaksas ir tās, kas rodas un nemainās atkarībā no ražošanas produkcijas daudzuma. Tās nodrošina uzņēmuma darbību. Patstāvīgās izmaksas ir :
- administrācijas izdevumi (algas);
- nomas maksa par telpām un iekārtām;
- pamatlīdzekļu nolietojums, iekārtu un mašīnu uzturēšanas izmaksas;
- maksa par darba resursu izmantošanu un vides piesārņošanu;
- telpu uzturēšanas, apkures, elektroenerģijas, komunikāciju un citi maksājumi, kas nav tieši saistīti ar ražošanas procesu;
- apsardzes izmaksas;
- apdrošināšanas maksājumi un citi.
Ilglaicīgā laika periodā patstāvīgas izmaksas mainās. Tas saistīts ar ražošanas paplašināšanu un saražotās produkcijas apjoma pieaugumu.
Grafiks 2. Pastāvīgas izmaksas īsā un ilgā laika periodos.
Analizējot saražotās produkcijas daudzumu un tās izmaksas, tiek lietotas vidējās izmaksas. Tie ir izdevumi uz vienu produkcijas vienību.
Grafikā ir paradīts, kā noteic ražošanas apjomu, pie kura uzņēmumus gūst peļņu, ja aprēķins tiek veikts izmaksu iedālījumu uz nainīgiem un pasāvīgiem.
Grafiks 3. Bezzaudējuma ražošanas apjoma noteikšana.
Kur FC – pastāvīgas izmaksas;
TC – kopējais izmaksu apjoms;
R – ienākumi.
Metode ir visvieglākā pēc aprēķināšanas darbietilpības. Šo metodi parasti lieto mazie uzņēmumi, kuriem nav svarīgi noteikt atsevišķo produktu pašizmaksu (atsevišķo produktu veidu izmaksas). Metode ļauj noteikt, par kādu summu bija izlietoti uzņēmuma resursi noteiktā periodā, bet nenodrošina ar nepieciešamo informāciju pašizmaksas noteikšanai.
Izmaksu iedalījums ir sekojošs:
1) Materiālu izmaksas ir visu izlietoto materiālu vērtība noteiktā kalendāra laika periodā.
2) Personāla izmaksas. Tas ir darba alga uzņēmuma strādniekiem, kā arī visas izmaksas, kuri ir saistīti ar darba algu – obligātas sociālas apdrošināšanas maksājumi balsts budžetā, prēmijas un tā tālāk.
3) Līdzekļu vērtības norakstīšana. Katrs uzņēmums pēc pamatlīdzekļu vērtības naudas izteiksmē aprēķinā pamatlīdzekļu nolietojumu. Nolietojumu aprēķina nodokļu vajadzībām un savām vajadzībām.
Aprēķins nodokļu vajadzībām veic, lai noteiktu nodokļu lielumu uzņēmumam. To ir atļauts veikt tikai pēc ģeometriskas regresijas metodes ar likuma nostādītām likmēm.
Aprēķins savām vajadzībām ir nepieciešams uzņēmuma peļņas lieluma noteikšanai. To var veikt pēc vienas no trim metodēm: lineāras, aritmētiskas regresijas un ģeometriskas regresijas metodes. Likmes arī nosauc pats uzņēmums, pamatojoties un pamatlīdzekļa prognozējama kalpošanas ilguma.
4) Pārējas izmaksas. Šī grupā ietilpst visas izmaksas, kuri iekļauti citās grupās. Tas ir sakaru izmaksas (uzņēmuma iekšējo un ārējo sakaru (pasts, fakss, tālrunis, internets) izmaksas), transporta izmaksas, komandējuma izmaksas, pārdošanas un pārdošanas veicināšanas izmaksas, nomas maksas, kredītu dzēšana un citas ieplānotas izmaksas.
5) Ārkārtas izmaksas. Ārkārtas izmaksas vai ieņēmumi rodas uzņēmuma papildus darbības rezultātā.
Piemēram, uzņēmums nodarbojas ar vērtspapīru pirkšanu un pārdošanu, papildus ieņēmumu saņemšanas nolūkā. Ja dotajā momentā eksistē brīvie līdzekļi, to var ieguldīt cita uzņēmuma vai valsts vērtspapīros – summa, kuru patērēja šim nolūkam ir jāieraksta bilancē kā ārkārtas izmaksas.
1.3. Apgrozāmo līdzekļu metode.
Šī metode Latvijas uzņēmumos tiek izmantota visbiežāk. Tā nodrošina nepieciešamo informāciju pašizmaksas noteikšanai. Visas izmaksas dalas uz četrām grupām:
- Ražošanas izmaksas;
- Pārdošanas veicināšanas izmaksas;
- Administratīvas izmaksas;
- Ārkārtas izmaksas.
Pašizmaksas apjoms ir vajadzīgs atsevišķo produktu vai pakalpojumu cenu kalkulācijai. Uzņēmuma piedāvājuma cenu bez pievienotās vērtības nodokļa nosaka, pie pilnas pašizmaksas pieskaitot peļnu, kas noteikta, izmantojot peļņas pieskaitījuma likmi.