Tā paša gada augustā prezidents Niksons ar viņa “jauno ekonomisko politiku”, dolārs vairs nebūs brīvi peldošs, paziņoja par Bretton-Vudas sistēmas pastāvēšanas izbeigšanu. Decembrī, saskaņā ar jauno “Smita” plānu un sabiedroto vienošanos, Bretton-Vudas sistēmai bija jāatjauno sava darbība, taču tā cieta neveiksmi. 1973. gadā Amerika un tās tirdzniecības partneri vienojās par peldošo kursu sistēmas izveidošanu.
Bretton-Vudas sistēmas sabrukuma likumsakarīgas sekas bija peldošo kursu ēra, kas ir izdevīgi stiprajām (DEM,JPY) valūtām, bet draudīgi vājākajām valūtām (GBP,USD), jo pieaug spekulatīvais spiediens uz šīm valūtām. Visvairāk šajā situācijā cieš ražotāji, kas vairs nevar veikt detalizētu attīstības plānošanu neprognozējamā ārējā tirgus dēļ. Cieta praktiski visas valstis un tieši tas sarosīja Eiropas valstis izveidot jaunu valūtas sistēmu. Sākotnēji tas izpaudās kā ierobežotas valūtas kursa svārstības ap fiksētiem kursiem, taču agrāk vai vēlāk valstīm būtu jāvienojas par vēl ciešāku integrāciju valūtas jomā, proti, vienotas valūtas ECU (European Currency Unit) ieviešanu Eiropas Kopienas ietvaros.
Eiropas Monetārās sistēmas pamatelements ir ECU, kas ir “composite currency” (valūtas grozs). Tas izveidots balstoties uz katras dalībvalsts specifiskiem valūtas daudzumiem, atbilstoši to kopējam nacionālajam produktam un dalībai kopējā tirdzniecībā. ECU kalpo arī kā Savienības ekonomisko attiecību novērtēšanas līdzeklis, jo Savienības budžets tiek novērtēts ar ECU.
ECU vērtību katrā valūtā var noteikt atbilstoši tās vērtībai, kā komponentei no valūtu groza. (atkarībā no dotās valūtas vienību skaita grozā).
Tā kā katrai valūtai ir noteikta attiecība ar vienu ECU, tad ir iespējams noteikt savstarpēji fiksētus nacionālo valūtu kursus. Tas ir divpusējs, centrālais kurss. Katrai dalībvalstij tas ir jānotur zināmās robežās. (procentuāli izteiktās). Šobrīd šī robeža ir 2.5%, taču ekonomiski vājākajām valstīm šī robeža var tikt paplašināta līdz 6.0%. Ne visām valstīm ir pa spēkam izpildīt šos noteikumus, tā jau 1992. gadā Itālija un Lielbritānija, pārkāpjot šo robežu, faktiski, pārtrauca savu dalību izveidotajā Maiņas Kursu Mehānismā (MKM). ES valstu centrālajām bankām kopīgi jācīnās par nacionālo valūtu fiksēto kursu saglabāšanu, kas izpaužas sekojoši: Ja franču franks nokrīt līdz savai 2.25% robežai attiecībā pret vācu marku, tad Francijas bankai ir jāpārdod vācu markas un Vācijas Bundesbankai jāiepērk franču franki.
Bez intervencēm, attiecīgo valstu centrālo banku rīcībā ir arī citi instrumenti, piemēram, procentu likmes.
1993. gada 2. augustā, lai mazinātu spekulatīvo spiedienu uz vājākajām valūtām, nacionālo valūtu kursu svārstības robeža tika noteikta 15% apmērā, taču praktiski valstis cenšas ievērot iepriekš noteikto 2.5% robežu.
Lai palīdzētu valstīm veikt dažādas finansu operācijas (samazinātu budžeta, tirdzniecības bilances deficītus, noturētu valūtas kursu) Eiropas Monetārās sistēmas ietvaros tika izveidoti dažādi paplašināti kredīta mehānismi. Viena no institūcijām, kas ir šīs mehānisma sastāvdaļa, ir Eiropas Monetārās sadarbības fonds, kurš ir pilnvarots saņemt naudas rezerves no dalībvalstīm un manīt tās pret ECU. savukārt dalībvalstis var šo naudu izmantot savstarpējo parādu kārtošanai un transakcijām ar Eiropas Monetārās sadarbības fondu. No tā izriet ļoti svarīgs secinājums, proti, ECU ir ne tikai kopsaucējs (vienota mēraukla), bet gan reāls aktīvs, ar kuru izsaka parādus un saistības.
Ekonomiskā un monetārā savienība -
priekšrocības un trūkumi.
Priekšrocības:
1. Vienota Eiropas naudas vienība dos iespēju pārvarēt iekšējā tirgus fragmentāciju un padarīs izmaksu un cenu sistēmu salīdzināmu visā savienības teritorijā, kas veicinās konkurenci - tātad attīstību.
2. Atkritīs problēmas, kas saistītas ar valūtas maiņu ceļojot Eiropas teritorijā. Līdz šim ceļojot pa visām 12 ES valstīm, katrā no tām mainot naudu, tā zaudēja līdz 40% no sākotnējās vērtības.
3. Samazināsies biznesa administratīvie izdevumi un laika patēriņš darījuma braucienos, īpaši tas veicinās mazā biznesa attīstību, kuram līdz šim bija desmit reižu lielāki administratīvie izdevumi, nekā multinacionālajām korporācijām.
Trūkumi:
1. Monetārās un fiskālās kompetences nodošana no nacionālā līmeņa uz ES līmeni nozīmēs, ka spēcīgākajām valstīm būs jāpieņem ekonomiskās politikas jautājumi kopā ar vājākajām (vājāk attīstītām ) valstīm, kas ir tolerantas pret augstāku inflācijas līmeni. Daudzi šajā apstāklī saredz zināmus draudus nacionālās suverenitātes zaudēšanai.
2. Ekonomiski vājākās valstis zaudēs iespēju devalvēt savas naudas vienības, tādējādi zudīs iespēja palielināt eksportējamo preču noietu uz valūtas kursa pazemināšanas rēķina, kā tas bieži tiek darīts šobrīd. Taču no otras puses, tam vienmēr ir bijis īslaicīgs efekts, jo tas neveicina jaunu tehnoloģiju ieviešanu, padara darbaspēku neelastīgu, paaugstina importējamās izejvielas cenas. Ar vienkāršu izmaksu pārvērtēšanu (tā tas ir gadījumā, kad valūta tiek devalvēta) netiek uzlabota produkcijas kvalitāte un serviss.
3. Pārejas posmā uz vienotu naudas vienību nāksies sastapties ar milzīgām faktiskajām izmaksām, kas saistītas ar banku tehnoloģijas izmaiņām. Aprēķināts, ka būs nepieciešams pārstrādāt vairāk nekā 35000 bankas apkalpojošās programmas, miljoniem čeku grāmatiņas, jāpārkvalificē personāls, turklāt bankas zaudēs lielu daļu peļņas no valūtas operācijām. Tas viss kopumā katrai bankai izmaksās vidēji 125 mlj. ASV piecu gadu laikā.
Par un pret
Eiro ieviešana veicinās tūrisma attīstību.
Kā zināms, viens no lielākajiem ieguvumiem Eiropas valstu iedzīvotājiem, kas saistās ar eiro ieviešanu ir valūtas maiņas problēmas atrisinājums. Tas nozīmē, ka ceļojot pa Eiropu tūristiem sava nacionālā valūta vairs nebūs jākonvertē attiecīgās valsts valūtā, jo 11 Eiropas Savienības valstīs valūta būs viena, vienota. Tas padara ceļošanu ārpus savas valsts izdevīgāku, jo valūtas konvertācija vienmēr saistās ar zināmiem zaudējumiem, ko izraisa neizdevīgie un svārstīgie valūtu kursi. Neapšaubāmi, tūrisma veiksmīgāka attīstība veicinās arī valstu iekšējās infrastruktūras (ceļu, transporta) attīstību, kā arī veicinās to ekonomisko attīstību, jo tūrisms vienmēr saistās ar naudas izdevumiem.
Eiro ieviešana nenovēršami padarīs Eiropas tirgu “caurspīdīgāku” -cilvēkiem būs iespēja salīdzināt preču vai pakalpojumu cenas dažādās valstīs. Šī iespēja salīdzināt cenas dažādos Eiropas nostūros pastiprinās konkurenci, jo nebūs vairs iespējas kādu preci kaut kur pārdot nepamatoti lēti, to kompensējot ar nepamatoti augstu cenu kaut kur citur, kā rezultātā paaugstināsies preču kvalitāte un tās palētināsies.
Kā viens no skaļākajiem politiķu argumentiem par labu eiro valūtai vienmēr tiek minēts, ka eiro saasinās cenu konkurenci. Padarot cenas viegli salīdzināmas visās EMS valstīs, nesaskaņas pakāpeniski saasināsies, jo klejojoši pircēji klīdīs no viena veikala uz otru, lūkojot pēc visizdevīgākajiem pirkumiem. Politiķu solītais cenu kritums sagaidāms tikai tad, kad vairums veikalu piekabinās precēm cenu birkas, kurās saskatāmi būs redzama preču vērtība gan nacionālajā, gan eiro valūtā. Taču līdz šim tikai dažviet Eiropā tirgotāji ir spēruši šo soli. Pat Briselē, kas tiek uzskatīta par neoficiālu Eiropas galvaspilsētu, cenas joprojām ir izteiktas gandrīz tikai Beļģijas frankos. Pamatojoties uz Eiropas Komisijas vienošanos ar nozīmīgākajiem mazumtirdzniecības un patērētāju organizācijām, veikaliem pakāpeniski šī gada laikā tomēr ir jāievieš cenu birkas, kurās preces vērtība izteikta gan eiro, gan nacionālajā valūtā. Divējādās cenas tiek vērtētas kā pirmais solis uz cenu caurspīdīgumu Eiropas Savienībā. Tādā veidā līdz 2002. gadam, kad eiro iegūs taustāmu apveidu, patērētāji būs jau apraduši ar jauno valūtu.
Tomēr iepriekšminētā vienošanās ir brīvprātīga, un, kā liecina Beļģijas patērētāju asociācijas Test Achats aptauja, cenu atšķirības Eiropas Savienības valstīs ļautu veikaliem izvairīgi izturēties attiecībā uz divējādām cenu birkām. Kādēļ gan franču elektronikas tirgotājam vajadzētu uzskatāmi parādīt cenu precei, kura pavisam netālu kaimiņos – Vācijā – maksā par 40% lētāk?
Lai nu kā, lielākie zaudētāji šai spēlē varētu būt patērētāji. Aptaujas liecina, ka Lielbritānija ir visdārgākā valsts Eiropas Savienībā. Tas liek domāt, ka britu mazumtirgotājiem ir pietiekams iemesls novilcināt cenu parādīšanu eiro, cik ilgi vien tas iespējams.
Ja Latvija perspektīvā pievienosies Eiropas Savienībai un domās par eiro ieviešanu, šis aspekts varētu būt viens no veicinošajiem iemesliem, kas pamudinātu Latviju izšķirties par labu eiro.
*Materiāli ņemti no “Dienas Bizness” un Internet
Stabila nauda
Cenu stabilitātei Vācijā ir bijusi īpaši liela nozīme sākot jau no gadsimta sākuma. Tikai tad, ja eiro būs tikpat stabils, cik vācu marka, būs iespējams pārliecināt vāciešus par EMS priekšrocībām. Lai to sasniegtu, svarīgi noteikumi tika uzstādīti Māstrihtas līguma sarunās:
· Striktu konverģences kritēriju formulējums, kas radīts, lai nodrošinātu tikai stabilu valstu piedalīšanos monetārajā savienībā
· Neatkarīga Eiropas Centrālās Bankas monetārā politika, kuras mērķis ir cenu stabilitāte. ECB struktūra un tās mērķi daļēji aizgūti no Vācijas Bundesbank.
· Budžeta disciplīnu stabilizējošie likumi publiskajā sektorā, lai stabilu monetāro politiku nevar iedragāt kļūdaina fiskālā politika.
Šiem trim pīlāriem vajadzētu nodrošināt eiro stabilitāti. Protams, stabilitāte nevar būt garantēta – ne šodienas nacionālajām valūtām, ne arī eiro. Fakts, ka lielākā daļa Vācijas ES partneru ir piedzīvojuši cenu krīzes un lielus inflācijas pieaugumus pagātnē un tik un tā attīstījušās par ekonomiski stabilām valstīm, pielīdzināmām Vācijai ir svarīgāks stabilitātes nodrošināšanai EMS nekā līguma formulējums. Vidējā ES inflācija 1996. gadā bija 2,5% - tikai par vienu procentu augstāk, nekā Vācijā (1,5%). Sešu valstu grupai, kurām bija vislielākās izredzes iekļūt EMS pirmajā kārtā, šī inflācija bija pat 1,9% 1996. gadā.
Valūtas vērtība attiecībā pret citām valūtām bieži tiek noteikta pēc inflācijas līknes virzības un inflācijas perspektīvas attiecībā ar citām valstīm. Izskatās, ka eiro būs relatīvi stipra valūta, piemēram, pret dolāru. Bailes, ka eiro kļūs par vājāku valūtu, ja EMS pievienosies Dienvideiropas valstis ir nepamatotas. Šīm valstīm būs jāpadara savas finansu institūcijas un sava ekonomika efektīva, pirms tās iestāsies EMS.
1999. gada 1. janvārī neatgriezenisks apmaiņas kurss starp eiro un guldeni tika oficiāli nolemts, balstoties un apmaiņas kursu starp ekiju un guldeni pēdējā tā pastāvēšanas dienā 1998. gada decembrī. Analītiķi pieņem, ka eiro pirktspēja būs tikpat liela, cik guldeņa pirktspēja, tādēļ, ka visas cenas tiks pārrēķinātas, lietojot šo oficiālo apmaiņas kursu. Turklāt, lai nodrošinātu eiro stabilitāti lielākos laika posmos, Māstrihtas līgumā ietverti daži panti:
· Valstij jāizpilda zināmi “konverģences kritēriji”, pirms tā var iestāties EMS. Viens no šiem kritērijiem attiecas uz inflāciju – tā nedrīkst pārsniegt triju valstu ar viszemākajām inflācijām vidējo inflāciju par vairāk, nekā 1,5%. Valstis ar augstāku inflāciju netiks uzņemtas EMS.
· Eiropas Centrālās Bankas (ECB) galvenais uzdevums ir sasniegt cenu stabilitāti, kas ir vispārīgi definēta kā inflācija starp 0% un 2%. Turklāt ECB būs pilnīgi neatkarīga, tādējādi nepiesaistīta politiskajām ambīcijām. Šis ir aizgūts no Vācijas un Nīderlandes centrālo banku veiksmīgas pēdējo gadu darbības. Un šādas politikas, kuras mērķis ir zema inflācija, iznākums ir cieta un stabila valūta.
*Materiāli ņemti no “Deutsche Bank Research” un “Euroview 2”
Samazināsies valūtu risks.
Ieviešot eiro, kas EMS dalībvalstu atšķirīgās valūtas sakopos vienā, vienotā valūtā, samazināsies arī valūtu risks. Kompānijām būs drošāk darboties ar eiro, nebaidoties no neparedzētām, straujām tā kursa svārstībām, nekā darboties ar vairākām nacionālajām valūtām, no kurām ikviena var kļūt nestabila. Tas, nenoliedzami palīdzēs veiksmīgāk un ātrāk attīstīties šo valstu ekonomikai, jo nebūs taču vairs šī valūtu riska, kas, iespējami, attur kādu firmu no valūtu operācijām. Valūtu riska samazināšanās piesaistīs arī vairāk tūristus, kas ceļo pa Eiropu. Pašreizējā situācijā, izbraucot cauri Eiropai un katrā valstī konvertējot valūtu, beigās šī nauda ir zaudējusi 30% no savas sākotnējās vērtības. Ja tā vairs nebūs un Eiropā būs viena, vienota valūtas sistēma, tas padarīs Eiropu par izdevīgāku ceļojumu galamērķi, kā arī, vienotā tirgus ietekmē radīsies arī vairāk maksātspējīgo klientu, kas varēs atļauties ceļot.