Atmiņa, tās attīstīšana (стр. 1 из 2)
Saturs
Atmiņas modeļi
1. Vairākatmiņu modelis
2. Apstrādes līmeņu (levels-of-processing) modelis
3. Semantisko tīklu modelis
· Atmiņas struktūra un funkcijas
· Īstermiņa atmiņa
· Ilgtermiņa atmiņa
· Aizmiršana
· Aizmiršanas līkne.
· Iegaumēt un atcerēties
Izmantotā literatūra
Pamatā darbu ar atmiņu var iedalīt trīs fāzēs:
kodēšana – saglabāšana – aktualizēšana
Tomēr nav vienota viedokļa par katra atsevišķā procesa norisi. Tā vietā aplūko dažādus atmiņas modeļus.
· Waugh un Norman (1965) atmiņu iedala primārajā un sekundārajā. Ienākošā informācija nokļūst primārajā atmiņā, kurā vienlaicīgi var glabāties 5-9 objekti (items). Regulāras atkārtošanas rezultātā objekti no primārās atmiņas nokļūst sekundārajā, kas nodrošina ilgstošu uzglabāšanu. Šajā gadījumā turpmāka atkārtošana vairs nav nepieciešama.
· Atkinson un Shiffrin (1965, 1968, 1971) šī dalījuma apzīmēšanai lieto terminus “īstermiņa atmiņa” (ĪTA) un “ilgtermiņa atmiņa” (ITA). Īstermiņa atmiņā informācija glabājas aptuveni 30 sekundes, ilgtermiņa atmiņā tā pāriet atkārtojot. Minētie autori papildināja arī sajūtu atmiņas koncepciju. Informācija sajūtu atmiņā tiek uzglabāta pavisam īsu brīdi – vizuālā (Ikon) 0,5 sekundes, auditīvā (Echo) dažas sekundes (Sperling, 1963). Ja šai informācijai pievērš uzmanību, tā tiek pakļauta apstrādei īstermiņa atmiņā.
· Cowan (1988) uzskata, ka ĪTA un ITA veido vienotu veselu, no kā ĪTA ir aktīvā daļa.
2. Apstrādes līmeņu (levels-of-processing) modelis
· Craik un Tulving (1975) pētīja vārdu atcerēšanās atkarību no to uztveršanas un apstrādes veida – izskats, skanējums, semantiskā jēga. Ar katru nākošo līmeni atcerēšanās varbūtība pieauga. Piemēram, tie eksperimenta dalībnieki, kuriem lika novērtēt teksta saturu, uzrādīja labākus rezultātus nekā tie, kuriem šajā pašā tekstā lika saskaitīt “a” burtus.
· Walker un Jones (1983) šo konceptu papildināja ar elaborācijas jēdzienu. Ar to saprot apzinātu abstrakciju meklēšanu informācijas reprezentācijai atmiņā. Elaborācija nodrošina efektīvāku atmiņas izmatošanu.
· Daudzi autori ir izstrādājuši modeļus iespējamajai atmiņas organizācijai, mēģinot izskaidrot piekļuvi informācijai. Hierarhijas, kuru jēdzienu kompleksums pieaug virzienā uz virsotni (Collin un Quillian), matricas (Broadbent) un kategorijas, pēc kurām tiek sašķiroti objekti (Smith).
Turpmāk pārsvarā tiks aplūkots vairākatmiņu modelis.
Atmiņas struktūra un funkcijas
 |
Pētot atmiņu, izdala trīs tās sastāvdaļas – sajūtu, īstermiņa un ilgtermiņa atmiņu, no kurām būtiskākās ir pēdējās divas.
1. zīmējums. Atmiņa.
Īstermiņa atmiņā vienlaicīgi iespējams glabāt apmēram septiņus objektus. Lai gan tas ir atkarīgs no konkrētā indivīda, novirze parasti nepārsniedz pāris objektus. Tas nozīmē, ka patvaļīgu 5 ciparu virkni, piemēram,
2 7 6 4 9
mēs spējam pilnībā paturēt atmiņā, turpretī virkni, kas sastāv no 15 cipariem, piemēram,
2 7 6 5 8 3 7 5 8 4 3 6 6 7 5
tikai fragmentāri.
Informācijas uzglabāšanas laiks vienreizējas iegaumēšanas gadījumā nepārsniedz dažas sekundes. Lai to palielinātu, nepieciešama atkārtošana. Visvieglāk tas ir verbālas informācijas gadījumā, nedaudz grūtāk - ar citiem informācijas veidiem. Īstermiņa atmiņa darbojas pēc rindas principa – t.i., ja jaunajam objektam pietrūkst vietas, tas pārklāj objektu, kurš visilgāk jau atradies atmiņā.
Paši objekti var būt arī daudz sarežģītāki nekā iepriekšējā piemērā izmantotie. Galvenais nosacījums – katram objektam jāatbilst semantiskai vienībai, ko iespējams identificēt ar ilgtermiņa atmiņas palīdzību. Kā piemēru var minēt vārdus. Virkni no 5 patvaļīgi izvēlētiem pazīstamiem vārdiem iegaumēt ir tikpat viegli kā 5 ciparus vai 5 burtus, kaut gan burtu kopskaits šajā virknē var ievērojami pārsniegt 7. 15 vārdu gadījumā mēģinājums lemts neveiksmei, tāpat kā ar 15 cipariem, piemēram:
mēs eksperiments spēt pierādīties mīnus īstermiņa septiņi gaita atmiņa vienlaicīgi divi uzglabāt plus ka objekti
Turpretī, ja vārdi ir savstarpēji saistīti, tos paturēt atmiņā nesagādā īpašas grūtības, piemēram,
Eksperimentu gaitā pierādījies, ka mūsu īstermiņa atmiņa vienlaicīgi spēj uzglabāt septiņus plus mīnus divus objektus.
Arī šajā gadījumā vārdu skaits ievērojami pārsniedz deviņus, taču kļūdas, atgriežot informāciju, diez vai būs nozīmīgas. Tas rāda, ka informāciju iespējams saistīt vēl augstākos līmeņos nekā burti vai vārdi, un, prasmīgi to izmantojot, īstermiņa atmiņas apjomu var ievērojami palielināt.
Šo tēzi apstiprina apstiprina eksperiments, ko 1965. gadā veica DeGroot. Eksperimenta dalībniekiem vajadzēja pēc īstermiņa atmiņas atjaunot šaha pozīcijas. Kā jau bija sagaidāms, labi šahisti pieļāva maz kļūdu, bet iesācēji pareizi novietoja tikai dažas figūras. Eksperimenta otrajā daļā figūras uz šaha galdiņiem tika izvietotas patvaļīgi. Šoreiz labo spēlētāju rezultāti nokritās līdz iesācēju līmenim, turpretī pēdējo rezultāti praktiski neatšķīrās no iepriekšējā eksperimentā uzrādītajiem. No tā var secināt, ka specifisku problēmu abstrakcijas un paraugi, kas glabājas ilgtermiņa atmiņā, var būtiski ietekmēt darbu ar īstermiņa atmiņu. Šaha gadījumā tās ir savstarpēji saistītas figūru kombinācijas.
Šādu paraugu atpazīšana palielina pieejamo faktu apjomu, kā rezultātā daudzus uzdevumus iespējams paveikt ātrāk. Katrai sajūtu sistēmai ir sava īstermiņa atmiņa. Līdz šim izdalītas un izpētītas runas/dzirdes un vizuālā ĪTA, taču nav izslēgta arī ožas/garšas un taustes ĪTA eksistence.
Informācija, kas izteikta ar valodas palīdzību, nokļūst fonoloģiskajā ĪTA, turklāt tā var būt gan vizuāla (rakstveida), gan auditīva (mutiska). Vizuālajā ĪTA nokļūst pārējā vizuālā informācija. Tāpēc, lai panāktu optimālu iegaumēšanu, ieteicams kombinēt tekstuālu un grafisku attēlojumu. Jāievēro, ka vizuālā informācija parasti ir neprecīzāka un to ieteicams dublēt ar valodas līdzekļiem.
Ja īstermiņa atmiņas saistīta ar aktīvajām nervu šūnām (smadzeņu darbī-ba), tad ilgtermiņa atmiņas saturs glabājas kā saites starp neironiem (smadzeņu struktūra).
No tā izriet divas būtiskākās ITA īpašības – neierobežots informācijas uzglabāšanas ilgums un gandrīz neierobežots apjoms. Vēl jāmin lielais laika patēriņš, kamēr informācija tiek pārvērsta smadzeņu struktūrā. Tas pieaug, atkarībā no informācijas uzglabāšanas ilguma.
Ilgtermiņa atmiņa nodrošina sekojošas funkcijas: objektu atpazīšanu un to saistību ar laiku, vietu un citiem objektiem.
Lai taupītu vietu, informācija tiek glabāta maksimāli abstraktā veidā, tādēļ pēc reprezentācijas atmiņā ne vienmēr var restaurēt tās sākotnējo formu. Atmiņā jau esošas abstrakcijas atvieglo reprezentāciju, tāpēc liela nozīme ir
2. zīmējums. Nervi.
atbilstošo pamatjēdzienu apguvei un to sasaistei ar sekojošajiem faktiem.
Godden un Baddelay 1975. gadā pētīja apkārtnes maiņas ietekmi uz atmiņu. Divām nirēju grupām vajadzēja iegaumēt sarakstu ar vārdiem, vieni to darīja pludmalē, otri – jūrā. Abām grupām panākumi bija līdzīgi. Taču, kad grupas apmainīja vietām, iegaumēto vārdu skaits saruka par 40%. Šis efekts izskaidrojams ar to, ka, lai nostiprinātu informāciju atmiņā, tiek izmantotas asociācijas, kurās neapzināti tiek lietoti apkārtnes elementi. Ja brīdī, kad jāatgriež informācija, šie elementi nav pieejami, atcerēšanās ir apgrūtināta. Tas attiecas arī uz situācijas kontekstu kā tādu. No tā izriet, ka apmācībai būtu jānotiek apstākļos, kas tuvināti pielietojumam. Piemēram, universitātēm tipiskā apmācība auditorijās uzskatāma par apgrūtinātu, ja vien par mērķi neuzskata eksāmena kārtošanu tajā pašā telpā.
Izskaidrot atmiņas darbību mēģināts jau sen. Tā rezultātā radies ne mazums “dīvainu” teoriju. Tā, piemēram, 50-tajos un 60-tajos tika meklētas “atmiņas molekulas”. Šīs teorijas piekritēji uzskatīja, ka atmiņa smadzenēs eksistē dažādu olbaltumvielu veidā. 70-tajos gados aktuāla bija “vecmāmiņas šūnas” teorija. Atsevišķas atmiņas, piemēram, par savu vecmāmiņu, glabājas vienā vienīgā nervu šūnā. Tomēr šī ideja drīz vien tika atspēkota. Tā kā nervu šūnas pastāvīgi atmirst, visu laiku vajadzētu zust atmiņām par atsevišķām personām, objektiem, notikumiem utt., kas acīmredzami neatbilst patiesībai.
Šobrīd ir noskaidrots, ka atmiņas glabājas nervu šūnās un to savstarpējās saitēs. Mūsu smadzenēs ir aptuveni 100 miljardi nervu šūnu, un katra no tām var būt savienota ar 10000 citām. Principā smadzenes ir kabeļtīkls vairāku simtu tūkstošu kilometru garumā, pa kuru plūst strāva. Tā var gan aktivizēt, gan aizturēt nervu šūnu. Aktivizācijas gadījumā signāls tiek nosūtīts tālāk kaimiņiem.
Kas tad notiek brīdī, kad mēs atceramies savu vecmāmiņu? Fiksētai sejai atmiņā atbilst noteikta nervu šūnu kombinācija, kuras tiek reizē aktivizētas. To elektriskās aktivitātes rezultātā smadzenēs rodas modelis, kas reprezentē vecmāmiņu.
Kas nosaka, cik ilgi šis modelis būs pieejams? Pēc zinātnieku domām atmiņu noturību nosaka divi faktori: reprezentācijā iesaistīto šunu skaits un tās savienojošo saišu stabilitāte. Jo vairāk šūnu, jo stiprāks signāls. Jo biežāk kāda no atmiņām tiek izsaukta, jo stabilākas kļūst saites.
Atmiņas darbībā vērojama darba dalīšana. Piemēram, kā atmiņā tiek attēlots zīmulis? Informācija par krāsu, formu un funkcijām glabājas dažādās smadzeņu vietās, atkarībā no sajūtu orgāna, ar kuru var identificēt atbilstošo īpašību. Vajadzības gadījumā no tām vienā mirklī atkal var izveidot vienotu modeli. Jautājums par to, kā tiek noteikta īpašibas piederība objektam, joprojām ir atklāts. Eksistē hipotēze, pēc kuras par identifikatoru uzskatāma nervu šūnu aktivizācijas frekvence. Piemēram, nervu šūnas, kurās glabājas informācija par zīmuli, aktivizējas 50 reizes sekundē, bet tās, kurās par papīru, tikai 30.
To, kas notiek smadzenēs, kad mēs aizmirstam informāciju, mēģina izskaidrot divas teorijas:
· atmiņas laika gaitā izgaist;
· jaunāki iespaidi pilnībā vai daļēji pārklāj vecākos, tādējādi sarežģījot piekļuvi.
Ja, saskaņā ar pirmo teoriju, atmiņām būtu jāpazūd, tad aizmiršana notiktu proporcionāli pagājušajam laikam. Tas līdz šim nav apstiprinājies.
Kāds holandiešu pētnieks veica šādu eksperimentu: sešus gadus viņš veidoja kartotēku, kurā pierakstīja visus savus iespaidus. Pēc tam tika pārbaudītas viņa atmiņas par katru atsevišķu dienu. Reizēm viņam bija nepieciešams palīdzēt, piemēram, pateikt, ar ko viņš konkrētajā dienā ir sarunājies, toties pēc tam viņš samērā precīzi spēja atstāstīt sarunas saturu. Tādējādi zinātnieks atcerējās katru dienu pagājušo sešu gadu laikā. Atmiņu zudums netika novērots.
Galvenais atmiņu zuduma iemesls ir stress. Cilvēkam, kuram regulāri nākas uzņemt pārāk daudz informācijas, ir lielākas izredzes kaut ko aizmirst. Papildus šim eksistē arī fizioloģisks aspekts. Pārmērīga stresa hormona kortizola koncentrācija kaitīgi iedarbojas uz nervu šūnām. Par tā produkciju atbild Hypothalamus. Briesmu gadījumā kortizols sagatavo ķermeni cīņai vai bēgšanai. Kolīdz hormons sasniedz Hypothalamus, tā produkcija tiek pārtraukta. Ja šī dabīgā kontrole nedarbojas, kā tas, piemēram, ir cilvēkiem, kuri slimo ar depresiju, tiek nodarīts kaitējums smadzenēm, tai skaitā arī atmiņai. Ja depresiju izdodas novērst, smadzeņu darbība atjaunojas iepriekšējā līmenī.